Jaunākā izstādes galerijā ''Romas dārzs''

Ilmāra Blumberga izstāde “Zīmēts aizsietām acīm”

Galerijas apmeklējums viesnīcas viesiem ir bez maksas! 

 

2002. gadā, gatavojot personālizstādi Valsts Mākslas muzejā Tartu,  mākslinieks Ilmārs Blumbergs kopā ar kuratoru Ivaru Runkovski izstrādāja konceptu “Zīmējumi ir kastītē”. Bija paredzēts izmantot vairākas prakses, kas apliecinātu, “ka māksla rodas un dzīvo tevī. Tavā galvā. Nosacīti sakot – tajā kastītē, ko tu nes uz saviem pleciem.” (I. Runkovskis) Māksla izraisa impulsu. Impulsa aizdedzina vai piepilda skatītāja iztēli ar sajūtām un nojautām, piešķirot domām kādu iepriekš neparedzētu virzienu. Skatītājs ir aicināts darbināt savu “kastīti”.

Ivara Vīgnera skaņu studijā tika ierakstīts tvarts (2003), kurā dzirdamas skaņas, kas rodas, zīmējot ar ogli. Blumbergs teica – jūra – un, zīmēja jūru, no zīmējuma radās skaņa. Tagad, klausoties skaņas ierakstu, dzirdam Blumberga jūru. Vai “Koku”, vai “Bezgalīgas prieka straumes”, vai “Tukšu telpa”… Tukšums līdzinās klusēšanai.

Šādā ievirzē radās arī ideja par zīmēšanu ar aizsietām acīm. No publiskas performances Tartu Ilmārs Blumbergs atteicās, likās, ka tas būs pārāk sarežģīti. Bet palika vairāki zīmējumi, kas tapa mākslinieka darbnīcā 2002. gada 29. decembrī. Ilmārs Blumbergs aizvērtām acīm ļāvās rokas kustībai, iekšējai plūsmai, grafo-mānijai un grafo-depresijai. Mākslinieks tiecās izgaismot nevis to, ko redzējis, bet to, kas viņā ir atstājis nospiedumu. Roku vadīja taktilā atmiņa. Zīmējumi sanāca savādoti, izsmērēti, nefokusēti, vibrējoši. Tajos var atpazīt vārdos nesauktus motīvus – figūru, kas sasienas mezglā vai skalojas nezināmos ūdeņos, nospiedošu kalnu un barojošu ieleju. Līniju murskuļos iespējams saskatīt cilvēkveidīgu radījumu. Eksperimentālajā tīrībā iejaucas profesionāli izkopts žests, mākslinieka apbrīnojamā spēja zīmēt abstrakti, reālistiski, stilistiski daudzveidīgi, izsmalcināti vai brutāli. Lai atteiktos no perfekcijas, Blumbergs mēdza izvēlēties raupjus materiālus, un oglei ir sava pretestība un raksturs.

Ilmārs Blumbergs sevi uzskatīja par zīmētāju, strādāja pārmaiņus ar labo vai kreiso roku, zīmēja ar abām rokām vienlaicīgi, centās nojaukt “pēdas”. Zīmēja ar ķermeni, lai izvairītos no “nozīmes” . Viņš variēja savus parakstus, kuros autora identitāte manifestējas vistiešākā veidā. Nepieturējās pie vienas konkrētas formas. Ja šo parakstu mainību salīdzinātu ar kādu vielu, tad būtu jāpiesauc dzīvsudrabs.

Artistiskais žests atceras paša radītos tēlus, no tiem nav iespējas izolēties, un tāpēc mentālajā topogrāfijā svarīgas par motīvu kļūst novirzes un svārstības, kas liecina par konkrētu psiholoģisko stāvokli. Meditatīvais, iekšup vērstais process atklāj detaļas, kas slēpjas apziņas tumsā. Zīmējumu nianses kļūst par tīrmateriālu introspekcijai.

Pati ideja par šādu zīmēšanu “uz aklo” sasaucas ar automātisko rakstību, īpašu literāro pieredzi, kuru izkopa franču sirreālisma dzejnieki Andrē Bretons un Filips Supo krājumā “Magnētiskie lauki (“Les Champs Magnétiques”, 1919). Viņi un viņu sekotāji centās izkliedēt apziņas kontroli un iegrimt zemapziņā.

Dzejnieku pieredzei 1950. gadu beigās un 1960. gadu sākumā pievienojās fluxus, avangardiska kustība, kurā satikās daudzas radošas personības, lai spontānās akcijās savienotu vizuālo dzeju, elektonisko mūziku u.c. artistiskas formas. Mūziķi spēlēja, neskatoties uz taustiņiem, aizsietām acīm. Fluxus izpaudās Eiropas un Amerikas pilsētās, viņiem bija svarīga saikne ar skatītāju.

Lai zīmētu ar aizsietām acīm, uz Liepājas galeriju “Romas dārzs” īpaši aicināti ir mākslas skolu audzēkņi. Ilmāra Blumberga zīmējumi lai rosina skatītājos vēlmi iepazīt pašiem sevi. Zīmē to, kas mīt Tavā galvā. Zīmē, ko jūti, kaut vai vienu līniju. Neaizmirsti par parakstu. Zīmējums kļūs par Tavu pašportretu.